Par drosmi. Sansusī.

Iztēlojamies Sēliju. Viesu māja meža vidū. Grantēts ceļš.
Tuvumā mazs miestiņš Aknīste. Centrā neliela estrāde, baznīca, maza kafejnīca ar jauku terasi un burvīgu apkalpošanu. Uz ielas neviena nav kā jau Latvijas ciematos. Vien vietējais zemnieks ceļa malā pārdod dažāda izmēra gurķus vienam pircējam.
Pilnīgs klusums.

Un tagad iztēlojamies orķestra koncertu ar elektroniku un video. Vai arī mūsdienu dejas izrādi. Vai, piemēram, pianistu dueli.

Vai kādam saprātīgam cilvēkam ienāktu prātā savienot nesavienojamo? Meža vidū rīkot vērienīgu mūsdienu kamermūzikas festivālu? Vietā bez nekā, kas parasti nepieciešams mūzikas atskaņošanai.

Šī noteikti ir daudz neiespējamāka ideja, kā mūsējā izveidot trio bez repertuāra.

Bet par laimi tomēr ir kāds, kas ir gana drosmīgs un apņēmīgs lauzt komforta zonas un klišejas. Nevis tikai gausties par visu, kas Latvijā notiek vai nenotiek, kā to bieži pierasts dzirdēt latviešu mūziķu vidū. Nav iedomājams, kas notika Armanda Siliņa galvā, lai tik utopiska doma piedzimtu. Un vēl mazāk iespējams iztēloties, cik daudz ir ticis ieguldīts, lai tā tiktu arī realizēta. Un tomēr Festivāls "Sansusī" šogad notika jau ceturto reizi un tā vēriens un popularitāte pieaug neapturamā ātrumā, jo publika ir tur, kur ir kaut kas īpašs.

Armands ar savu stipro komandu spēj izdomāt, kā meža vidū iespējams uzsliet 2 skatuves, iekārtot backstage viesu mājā un atgādāt flīģeļus un apskaņošanu. Kāpēc gan galu galā neizmantot vietējo graudu kalti par vietu orķestra koncertam ar video un elektroniku? Reāls GAZiks un tikpat reāli graudi tajā padarīs šķietami utopisko ainavu un mūzikas uztveri tikai vēl spēcīgāku. Mūsdienu dejas šovu var iestudēt arī dubļos, dušu uzsliet mežā, ja kādam pietrūkst sēdvietas koncertā, ir taču zeme, sedziņa, kokos iekaramie šūpuļtīkli. Arī dēļi un naglas, ja nav slinkums.

Viesojoties Sansusī 2015. gadā, to uztvērām kā eksperimentālu avantūru mežā. Bet ar labu pēcgaršu, kas neļauj sevi aizmirst.

Bet 2017. gadā būt tur uz skatuves jau bija liels pagodinājums. Festivāla organizētāju ticība patiesai, spēcīgai un tīrai mūsdienu mākslai izvirza patiešām augstus kritērijus, kas bija redzams pasākumu programmas izlasē. Spēcīgi uzrunāja viens koncerts pēc otra pat tad, kad jau likās, nu ir gana, vairāk nav iespējams. Lūdzu, kaut ko garlaicīgu, lai nedaudz atpūstos, bet nekā.

Sansusī vide pati rada daudz vērtību. Šeit nevienam neinteresē blakussēdētāja vakarkleita, jo, dzīvojot teltī, visiem gribas uzvilkt kaut ko ērtu. Ar augstpapēžu kurpēm pārvietoties nav iespējams un frizūras ir vēja un lietus izjauktas. Nav dārgo biļešu rindu un "lētais gals". Visi sēž uz skabargainiem dēļiem vienlīdz omulīgi. Arī savas nopirktās vai līdzpaņemtās maltītes iebauda nepiespiestā garā pļaviņā vai kādā citā jaukā stūrītī, kādu te netrūkst. Profesori, mūzikas kritiķi, izpildītāji, studenti, bērni un klausītāji satiekas tuvplānā un pēkšņi ir vienlīdzīgi dvēseles pārdzīvojuma priekšā. Arī "klasiskie" mūziķi pamazām sāk atbrīvoties no stīvajām žaketēm, laka kurpēm un zinātniskajām koncertu pieteikšanas runām, dodot vietu atbrīvotai muzicēšanai un asprātīgiem dialogiem. Dvēsele pamostas, kad liela daļa masku tiek piespiedu kārtā atstātas mājās. Un tā ir tikai redzamā masku daļa... kas notiek dziļāk?

Mūziķiem nav viegls uzdevums spēlēt vakara mitrumā, kad lociņa astri vairs nesaķer ar stīgu un uzmācīgs ods kož acs plakstiņā. Arī pusdienlaika saulē vai ar grandošu pērkonu fonā. Vējš, dabas un apkārtējo notikumu skaņas prasa maksimālu piepūli koncentrācijai uz skatuves.
Taču publikas dzīvīgums, patiesums un tuvība rada maģisku saikni starp klausītāju un izpildītāju, motivējot vislabākajam iespējamajam rezultātam. Sansusī satuvina.

Šī vide, festivāla gars un mākslas spēka enerģija ievelk klausītāju un izpildītāju, kad tas, pat būdams noguris no daudzajiem emocionālajiem piedzīvojumiem, negrib iet gulēt vai braukt mājās arī naktī.

Bija liels lepnums būt daļai no Sansusī.

Trakajiem pieder pasaule! Un spēks to mainīt.

G.

Marina Gribinčika un sēņošana

Kā gan komponiste ar uzvārdu Gribinčika varētu neaizrauties ar sēņošanu? Atskaņojot viņas mūziku, gan dažbrīd rodas nelielas šaubas, vai tikai viņa atšķir ēdamās sēnes no haluciogēnajām:) Bet varbūt tieši otro dēļ viņai tik ļoti patik sēņot. Visticamāk trakākās idejas rodas tieši pēc vakariņām ar sasēņotajiem ēdieniem, pie kuriem iespējams tiek pasniegti mūsu dāvātie grillētie artišoki, jo arī šiem zaļajiem dārzeņiem mēdzot piemist apziņu iespaidojošas īpašības.

Lai nu paliek ar kulināriju, jo radošā procesa beigās esam uz skatuves un saplūdinam intuitīvo mūziku ar glezniecību (piebildīšu, ka glezno Agnese). Abas šīs mākslas ietver radošu ļaušanos mirklim un spontānu mūzikas kopradīšanu līdzās jau uzrakstītajam nošu materiālam, kurš pat mums liek apgūt dažādas jaunas, līdz šim uz skatuves nedarītas darbības: bārstīt rīsus (diemžēl ne pa visu zāli, tikai bļodā), dziedāt operas balsī (ak vai!), barot vistas (būtu vēl aizraujošāk, ja tās būtu īstas), rotāt ainavu ar ziediem (nedaudz alla Hawai), burtot A-R-T un izkliegt ŠOK! Un kā nu bez gleznošanas publikas priekšā. Bilde sanāca lūk šāda! 

G.

Platons un Voltāža, LJMD 2016

Vai kāds sitaminstrumentālists, kas ikdienā nespēlē bungu komplektu, var to apgūt 3 nedēļās? Izrādās mūzikālās Endzeļu ģimenes atvase Elīna var. Cik daudz nervus tas prasa- viņai labāk nejautāt. Vēl pie tam viņa to dara stāvot kājās, lai nezaudētu savu lepnumu un eleganci. Sākumā viņa apgalvo, lai apgūtu šo partiju, vajadzētu kādus pāris gadus pavadīt kāju-roku ritma koordinācijas vingrinājumos. Bet izvēles nav, darbs uzrakstīts, koncerts pēc 3 nedēļām. Platonu nomierinot adīšana. Bet mūs Elīnu noteikti NEnomierina „Voltāža”!
Pēc koncerta neviens nespēj saprast: kāpēc jaunajai māmiņai Gunai pie čella krēsla kājas visu koncerta laiku neviena nepamanīts  un neatvērts rampu gaismā klusi gozējies mazais „Rīgas šampanietis”, kurš netiek atvērts pat pēc koncerta. Tas pienāktos Maijai Klotiņai, kura spēj visus līdzsvarot savā neizsmeļamajā mierā!  

G.

Kas ir rezidējošais dārzenis

Latvijas platuma grādos negadās bieži dzirdēt jēdzienu „rezidējošs mākslinieks”. Pierasts, ka šādi jēdzieni eksistē tikai tālajā pasaulē un pieder kādai superslavenībai, kas nedaudz biežāk kā parasts ierodas savā ´rezidencē´, apžilbina publiku, nopozē presei un tikpat steidzīgi dodas atkal tālāk.

Bet izrādās mākslinieks var rezidēt arī pats savās mājās. Pie šādas idejas nonākusi smalko frekvenču speciāliste Gunda Vaivode un Programma Klasika. Kā pamazām atšķetinās, Gunda specializējas ne tikai radio frekvencēs, bet uztver arī mūziķu sapņus un vīzijas. Padalīsimies ar kādu stāstu.

Vēsā decembra pēcpusdienā, pēc kāda darbīga perioda pēdējā koncerta, trio Art-i-Shock beidzot bija atradis laiku laiski patērzēt franču kafejnīcā, kas kādam atradās „turpat pie pils”, bet kādam citam „pie Arsenāla”. Nesteidzīgi iebaudot tartes un sīpolu zupu, tika čalots par jaunām programmām, ko patiktos iestudēt, cilāts repertuārs, ko gribētos ierakstīt un debatēts par komponistiem, pie kuru jaundarbiem būtu vērts tikt. Tāpat vien mētājāmies ar sapņu vīzijām, ko mēs darītu, ja pēkšņi viss būtu iespējams. Un neko nepārspīlējot, TIEŠI TAJĀ BRĪDĪ vēl nerezidējošais trio saņēma ielūgumu kļūt par rezidējošo mākslinieku radio Klasika 2017.gadā! Kas nozīmē, ka viss sapņotais pēkšņi kļūst par realitāti: 2 jaunas koncertprogrammas Radio 1.studijā, ciešripas ieskaņojumu un 3 jaundarbu pasūtināšanu! Vai tiešām??? Tas bija tik spokaini, ka likās, kafejnīcā nedaudz tālāk sēdošais Māris Ošlejs, būtu izstiepis uztveres antenas un translējis visu kruasānajā gaisotnē pārrunāto tiešraidē Latvijas radio 1. studijā.

Vai tiešām atliek tikai sapņot? Vai tiešām, jo neiespējamākas ir vīzijas, jo lielāks gandarījums, redzot nereālo kļūstam reālu? Ja mēs reiz nebūtu sapņojuši neiespējamus sapņus, Radio Klasikai būtu bijis jāmeklē kāds cits rezidējošs dārzenis 2017. gadam.

Par laimi pirms 6 gadiem bija vēl kāds ar izvilktām vīziju antenām. Tieši "Latvijas Koncertu" valdes loceklis Guntars Ķirsis toreiz uztvēra, iedrošināja un izteica skaļi mūsu slepenās cerības un neiespējamo ideju - trio čells, klavieres, sitaminstrumenti. Protams, nav peļama doma pavadīt laiku ar muzikāliem un sadzīviskiem domubiedriem, bet tam ceļā stājas tāds „mazītiņš” šķērslītis- KO LAI MĒS SPĒLĒJAM šādā sastāvā??? Neviena no mums nekomponē, nearanžē un neinstrumentē. Toreiz atbildes uz šo jautājumu nebija nevienam. Bija tikai vēlme strādāt, būt radošām, izveidot kaut ko savu, īpašu. Un ar tādu pieeju pamazām apgūstam instrumentāciju, aranžijām briestam un kas zin, varbūt pēc vēl kādiem gadiem 6 taps arī Art-i-Shock kompozīcijas. Bet pagaidām uzticamies profesionāļiem un mūzikas feinšmekeriem šāgada ēdienkartē sadarbībā ar Radio Klasiku varēsim piedāvāt jaunus Georga Pelēča, Artūra Maskata un Santas Ratnieces radītos artišoku ēdienus.

Tāpēc ir vērts apsēsties, nolikt visu, izslēgt visu un... Izvilkt antenas, ieklausīties. Varbūt mēs sadzirdam kāda cita vīziju?

Izvelc antenas, uzķer frekvenci...

G.