GADUMIJAS KOKTEILIS

Daudzi piekritīs, ka mūsdienās decembra beigas ir visai amizants periods. Nekādi nevar saprast, kas par masu psihozi sākusies visās tautās. Daži gatavojas gadā vienīgajiem ģimenes un kopā būšanas svētkiem. Citi skaita adventes ceļā uz Kristus piedzimšanu. Vēl citi pošas lielajiem iepirkšanās priekiem, kad varēs atstāt kaudzi savas naudas kaudzei ražotāju par kaudzi nevienam nevajadzīgu nieku. 

Bērni izmisīgi tiek mācīti apgūt dažnedažādas vārsmas un melodijas, un, nesaprotamu iemeslu dēļ, tiek nostatīti pie visām eglēm, lai tos izteiksmīgi deklamētu. Un par atzinību viņiem tiek pasniegts milzīgs daudzums cukura un ķīmisku vielu, ko lietot uzturā pēc sirds patikas. Nekad neredzēti rūķi pēkšņi uzglūn no katra stūra un gatavo žagarus, kas rada manāmu trauksmi un agrāk vai vēlāk noved pie reālas to nepieciešamības. Un tās pašas egles uz īsu brīdi kļūst par vispārēju pielūgsmes objektu, lai pēc šīs zvaigžņu piecminūtes atkal masveidā tiktu izmestas kur nu kuram ērtāk.

Uz jautājumu, ko un kāpēc mēs darām šajā periodā, laikam drīz vairs neviens nespēs atbildēt – tik ļoti pieradumi, tradīcijas un sabiedrība mūs vilina aizmiegt acis un sekot kopējai plūsmai. 

Alfrēda Šnitkes apdare dziesmai "Klusa nakts" ir kā mūslaiku svētku spogulis. Tāda arī šī programma – nedaudz balta, bet vairāk sarkastiska. Būs pa druskai no Ziemassvētku dziesmām, pa druskai tango, šķipsniņa džeza, kripata garīgas apceres, kopā veidojot svētku galdu latviešu gaumē – rasols, zirņi, sautēti kāposti, speķa pīrādziņi.

Varētu domāt, ka vēdersāpes garantētas, bet šoreiz nē. Tikai dzirkstošs smaids un patīkama, neizskaidrojami omulīga svētku sajūta!


 .