Par drosmi. Sansusī.
21. septembris, 2017 pl. 23:51,
Nav komentāru
Iztēlojamies Sēliju. Viesu māja meža vidū. Grantēts ceļš. Tuvumā mazs miestiņš Aknīste. Centrā neliela estrāde, baznīca, maza kafejnīca ar jauku terasi un burvīgu apkalpošanu. Uz ielas neviena nav kā jau Latvijas ciematos. Vien vietējais zemnieks ceļa malā pārdod dažāda izmēra gurķus vienam pircējam.
Pilnīgs klusums.
Un tagad iztēlojamies orķestra koncertu ar elektroniku un video. Vai arī mūsdienu dejas izrādi. Vai, piemēram, pianistu dueli.
Vai kādam saprātīgam cilvēkam ienāktu prātā savienot nesavienojamo? Meža vidū rīkot vērienīgu mūsdienu kamermūzikas festivālu? Vietā bez nekā, kas parasti nepieciešams mūzikas atskaņošanai.
Šī noteikti ir daudz neiespējamāka ideja, kā mūsējā izveidot trio bez repertuāra.
Bet par laimi tomēr ir kāds, kas ir gana drosmīgs un apņēmīgs lauzt komforta zonas un klišejas. Nevis tikai gausties par visu, kas Latvijā notiek vai nenotiek, kā to bieži pierasts dzirdēt latviešu mūziķu vidū. Nav iedomājams, kas notika Armanda Siliņa galvā, lai tik utopiska doma piedzimtu. Un vēl mazāk iespējams iztēloties, cik daudz ir ticis ieguldīts, lai tā tiktu arī realizēta. Un tomēr Festivāls "Sansusī" šogad notika jau ceturto reizi un tā vēriens un popularitāte pieaug neapturamā ātrumā, jo publika ir tur, kur ir kaut kas īpašs.
Armands ar savu stipro komandu spēj izdomāt, kā meža vidū iespējams uzsliet 2 skatuves, iekārtot backstage viesu mājā un atgādāt flīģeļus un apskaņošanu. Kāpēc gan galu galā neizmantot vietējo graudu kalti par vietu orķestra koncertam ar video un elektroniku? Reāls GAZiks un tikpat reāli graudi tajā padarīs šķietami utopisko ainavu un mūzikas uztveri tikai vēl spēcīgāku. Mūsdienu dejas šovu var iestudēt arī dubļos, dušu uzsliet mežā, ja kādam pietrūkst sēdvietas koncertā, ir taču zeme, sedziņa, kokos iekaramie šūpuļtīkli. Arī dēļi un naglas, ja nav slinkums.
Viesojoties Sansusī 2015. gadā, to uztvērām kā eksperimentālu avantūru mežā. Bet ar labu pēcgaršu, kas neļauj sevi aizmirst.
Bet 2017. gadā būt tur uz skatuves jau bija liels pagodinājums. Festivāla organizētāju ticība patiesai, spēcīgai un tīrai mūsdienu mākslai izvirza patiešām augstus kritērijus, kas bija redzams pasākumu programmas izlasē. Spēcīgi uzrunāja viens koncerts pēc otra pat tad, kad jau likās, nu ir gana, vairāk nav iespējams. Lūdzu, kaut ko garlaicīgu, lai nedaudz atpūstos, bet nekā.
Sansusī vide pati rada daudz vērtību. Šeit nevienam neinteresē blakussēdētāja vakarkleita, jo, dzīvojot teltī, visiem gribas uzvilkt kaut ko ērtu. Ar augstpapēžu kurpēm pārvietoties nav iespējams un frizūras ir vēja un lietus izjauktas. Nav dārgo biļešu rindu un "lētais gals". Visi sēž uz skabargainiem dēļiem vienlīdz omulīgi. Arī savas nopirktās vai līdzpaņemtās maltītes iebauda nepiespiestā garā pļaviņā vai kādā citā jaukā stūrītī, kādu te netrūkst. Profesori, mūzikas kritiķi, izpildītāji, studenti, bērni un klausītāji satiekas tuvplānā un pēkšņi ir vienlīdzīgi dvēseles pārdzīvojuma priekšā. Arī "klasiskie" mūziķi pamazām sāk atbrīvoties no stīvajām žaketēm, laka kurpēm un zinātniskajām koncertu pieteikšanas runām, dodot vietu atbrīvotai muzicēšanai un asprātīgiem dialogiem. Dvēsele pamostas, kad liela daļa masku tiek piespiedu kārtā atstātas mājās. Un tā ir tikai redzamā masku daļa... kas notiek dziļāk?
Mūziķiem nav viegls uzdevums spēlēt vakara mitrumā, kad lociņa astri vairs nesaķer ar stīgu un uzmācīgs ods kož acs plakstiņā. Arī pusdienlaika saulē vai ar grandošu pērkonu fonā. Vējš, dabas un apkārtējo notikumu skaņas prasa maksimālu piepūli koncentrācijai uz skatuves.
Taču publikas dzīvīgums, patiesums un tuvība rada maģisku saikni starp klausītāju un izpildītāju, motivējot vislabākajam iespējamajam rezultātam. Sansusī satuvina.
Šī vide, festivāla gars un mākslas spēka enerģija ievelk klausītāju un izpildītāju, kad tas, pat būdams noguris no daudzajiem emocionālajiem piedzīvojumiem, negrib iet gulēt vai braukt mājās arī naktī.
Bija liels lepnums būt daļai no Sansusī.
Trakajiem pieder pasaule! Un spēks to mainīt.
G.
