Kā gan komponiste ar uzvārdu Gribinčika varētu neaizrauties ar sēņošanu? Atskaņojot viņas mūziku, gan dažbrīd rodas nelielas šaubas, vai tikai viņa atšķir ēdamās sēnes no haluciogēnajām:) Bet varbūt tieši otro dēļ viņai tik ļoti patik sēņot. Visticamāk trakākās idejas rodas tieši pēc vakariņām ar sasēņotajiem ēdieniem, pie kuriem iespējams tiek pasniegti mūsu dāvātie grillētie artišoki, jo arī šiem zaļajiem dārzeņiem mēdzot piemist apziņu iespaidojošas īpašības.
Lai nu paliek ar kulināriju, jo radošā procesa beigās esam uz skatuves un saplūdinam intuitīvo mūziku ar glezniecību (piebildīšu, ka glezno Agnese). Abas šīs mākslas ietver radošu ļaušanos mirklim un spontānu mūzikas kopradīšanu līdzās jau uzrakstītajam nošu materiālam, kurš pat mums liek apgūt dažādas jaunas, līdz šim uz skatuves nedarītas darbības: bārstīt rīsus (diemžēl ne pa visu zāli, tikai bļodā), dziedāt operas balsī (ak vai!), barot vistas (būtu vēl aizraujošāk, ja tās būtu īstas), rotāt ainavu ar ziediem (nedaudz alla Hawai), burtot A-R-T un izkliegt ŠOK! Un kā nu bez gleznošanas publikas priekšā. Bilde sanāca lūk šāda!
