Arturs MASKATS (1957) 

"Parīze naktī" čellam, klavierēm un sitaminstrumentiem

  • Pirmatskaņojums:                              2017. gada 13. novembrī, Rīgā



_____________________________________

Veltījums dzejniekam Žakam Prevēram

Paris at Night

Trīs sērkociņi pa vienam uzliesmo naktī
Pirmais lai redzētu tavu seju
Otrais lai redzētu tavas acis
Pēdējais lai redzētu tavas lūpas
Un nakts melnā tumsā lai visu to atminos
Apskaudams tevi.

Žaks Prevērs / Jacques Prévert (4.02.1900-11.04.1977)

Santa RATNIECE (1977)

"NATTERGALEN" ("Lakstīgala") čellam, klavierēm un sitaminstrumentiem (kalimba, zvongo, marimba, zvaniņi, šķīvis)


  • Pirmatskaņojums:                                      2017.gada 13. novembrī, Rīgā


http://santaratniece.blogspot.com/








___________________________________

Komponiste Santa Ratniece: 
"Rakstot skaņdarbu ansamblim Art-i-Shock iedvesmojos no Hansa Kristiana Andersena pasakas Lakstīgala (skaņdarba nosaukums likts oriģināli dāņu valodā -Nattergalen). Pasakas vēstījums it kā ir vienkāršs: dabiskajam un vienkāršajam tiek pretnostatīts mākslīgais un mehāniskais, respektīvi - necilā putniņa skaistā dziesma ar dziedējošo spēku iepretim sarežģītai, mehāniskai, bet arī skaistai dziesmai, ko dzied mākslīgā, spožā lakstīgala. Čells, klavieres un dažādi sitamie instrumenti izdzied un izspēlē šīs divas dažādās pasaules, kas mūsdienās bieži vien saplūst, un patiesu skaistumu varam uztvert tikai ar sajūtām. Šī pasaka Andersenam raksturīgā unikāli skaistā un oriģinālā veidā cildina mākslu, mīlestību, dabu, dzīvi un nāvi..."

  • Īstās lakstīgalas balss skan kā stikla zvārgulīši, bet mākslīgā lakstīgala mirdzēja zeltā un sudrabā, bet viņas dziesma bija grūta.
  • Ko īstā lakstīgala dziedās, to nekad nevar iepriekš zināt, bet mākslīgajai viss noteikts un paredzēts, viņa dziedās tā un ne citādi.

"H.K.Andersena pasaku teksti ir tik muzikāli, tajos bieži poētiski aprakstītas dažādas dabas skaņas un balsis. Iespējams tāpēc, ka viņš draudzējies ar daudziem sava laika komponistiem un tie viņam spēlējuši savus skaņdarbus (Vāgners, Šūmanis, Mendelsons un Lists). Ir zināms, ka pasaku Lakstīgala H.K.Andersens veltījis zviedru operdziedātājai Jenny Lind, sauktai par “Zviedru Lakstīgalu”, pret kuru Andersenam bija romantiskas jūtas. Jenny Lind savukārt bija iemīlējusies Šopēnā, un viņas balss un dziesma patiešām palīdzējusi komponistam viņa slimībā. Šādā veidā mūzikas dziedējošais spēks no pasakas piepildījies arī reālajā dzīvē."

  • Asaras ir dārgakmeņi, kas iepriecē klausītāju sirdis - tā teic lakstīgala - es dziedāšu par laimīgiem un par cietējiem, dziedāšu par labu un ļaunu, kas tev palicis nezināms...

 

Georgs PELĒCIS (1947)

"PIENEŅU LAUKS" čellam, klavierēm un vibrofonam


  • Pirmatskaņojums:                                   2017.gada 8. maijā, Rīgā


klausīties
Pienenes nav pirmās puķes Georga Pelēča mūzikā. Vijolei, vibrofonam un stīgu orķestrim rakstīti "Ceriņu dārzi", "Plaukstošs jasmīns". Tāpat Pelēcis vēro un pieraksta, kā skan "Ainažu ganības" un "Rudens ainavas". Bet trio Art-i-Shock veltīts "Pieneņu lauks".

Georgs Pelēcis par pienenēm: "Mani šajā parādībā vienmēr fascinējušas divas lietas: no vienas puses – pastorāls, naivs, vientiesīgs izskats; no otras puses – ārkārtīgi intensīvas krāsas, liels temperaments. Šīs divas dimensijas centos savienot savā skaņdarbā." "Pieneņu lauks" sākumā viļņojas starp diviem vibrofona akordiem. Pļavas dzeltenā ņirboņa klavieru faktūrās no skaņdarba sākuma līdz beigām kļūst aizvien caurspīdīgāka, izskaņā aizvien lielāku nozīmi iegūst pauzes, skaņu pārrāvumi, izspēlējami ar ziedlapiņu precizitāti.

Kad izskanējusi apmēram trešdaļa skaņdarba, klavierēs parādās jauns tematisms. Apliecinošs, augšupejošs motīvs vispirms mažorā, tad paralēlajā minorā. Ar tematisma lakonisko izteiksmi un harmonisko vienkāršību lepoties varētu jebkurš neo-klasiķis vai, kas zina, pat aizgājušo gadsimtu meistari. Atkal šalcoša viļņošanās, bet šoreiz čellam, un galveno tematisko materiālu izspēlē vibrofons. Impulsu pārņem čells un to attīsta līdz kulminācijai piesātinātā melodijā.

Mūzikas spējā attīstība glezno ainu, kurā skaņradis pieneņlauku vēro caur kameras objektīvu un no tuvplāna atkāpjas plašākam kadrējumam. Klasiskā skaidrībā un proporcijās ierāmēta idilliska vienkāršība. Ziedošu pieneņlauku noglauda vējš, un pēc mirkļa vairs nevar izšķirt, vai ziedu kustībā ieraudzītais dzīvē piedzīvots, vai tikai pļavā nomanīts.  Georgs Pelēcis, vienkāršas izteiksmes meistars, vēro pienenes, vēro sevi un pieraksta.

Teksts: Dāvis Eņģelis


 .