_____________________________________
Paris at Night
Trīs sērkociņi pa vienam uzliesmo naktī
Pirmais lai redzētu tavu seju
Otrais lai redzētu tavas acis
Pēdējais lai redzētu tavas lūpas
Un nakts melnā tumsā lai visu to atminos
Apskaudams tevi.
Žaks Prevērs / Jacques Prévert (4.02.1900-11.04.1977)
http://santaratniece.blogspot.com/
___________________________________
"H.K.Andersena pasaku teksti ir tik muzikāli, tajos bieži
poētiski aprakstītas dažādas dabas skaņas un balsis. Iespējams tāpēc, ka viņš
draudzējies ar daudziem sava laika komponistiem un tie viņam spēlējuši savus
skaņdarbus (Vāgners, Šūmanis, Mendelsons un Lists). Ir zināms, ka pasaku Lakstīgala H.K.Andersens veltījis
zviedru operdziedātājai Jenny Lind, sauktai par “Zviedru Lakstīgalu”, pret kuru
Andersenam bija romantiskas jūtas. Jenny
Lind savukārt bija iemīlējusies Šopēnā, un viņas balss un dziesma patiešām
palīdzējusi komponistam viņa slimībā. Šādā veidā mūzikas dziedējošais spēks no
pasakas piepildījies arī reālajā dzīvē."
Georgs Pelēcis par pienenēm: "Mani šajā parādībā vienmēr fascinējušas divas lietas: no vienas puses – pastorāls, naivs, vientiesīgs izskats; no otras puses – ārkārtīgi intensīvas krāsas, liels temperaments. Šīs divas dimensijas centos savienot savā skaņdarbā." "Pieneņu lauks" sākumā viļņojas starp diviem vibrofona akordiem. Pļavas dzeltenā ņirboņa klavieru faktūrās no skaņdarba sākuma līdz beigām kļūst aizvien caurspīdīgāka, izskaņā aizvien lielāku nozīmi iegūst pauzes, skaņu pārrāvumi, izspēlējami ar ziedlapiņu precizitāti.
Kad izskanējusi apmēram trešdaļa skaņdarba, klavierēs parādās jauns tematisms. Apliecinošs, augšupejošs motīvs vispirms mažorā, tad paralēlajā minorā. Ar tematisma lakonisko izteiksmi un harmonisko vienkāršību lepoties varētu jebkurš neo-klasiķis vai, kas zina, pat aizgājušo gadsimtu meistari. Atkal šalcoša viļņošanās, bet šoreiz čellam, un galveno tematisko materiālu izspēlē vibrofons. Impulsu pārņem čells un to attīsta līdz kulminācijai piesātinātā melodijā.
Mūzikas spējā attīstība glezno ainu, kurā skaņradis pieneņlauku vēro caur kameras objektīvu un no tuvplāna atkāpjas plašākam kadrējumam. Klasiskā skaidrībā un proporcijās ierāmēta idilliska vienkāršība. Ziedošu pieneņlauku noglauda vējš, un pēc mirkļa vairs nevar izšķirt, vai ziedu kustībā ieraudzītais dzīvē piedzīvots, vai tikai pļavā nomanīts. Georgs Pelēcis, vienkāršas izteiksmes meistars, vēro pienenes, vēro sevi un pieraksta.
Teksts: Dāvis Eņģelis